Katru reizi, kā Latvijā notiek kāda traģēdija vai "traģēdija", tā pēkšņi visi cilvēki, it īpaši jaunieši (kāds brīnums), paliek tik līdzjūtīgi, ka no sēru bumbas sprāgst pilnīgi visi sociālie tīkli.
Es nesaku, ka Mahimas traģēdija nav trģēdīja. Tas ir skumji un aizgājušo tuviniekiem ir grūti, bet ir jāsaprot, ka tava,jā, TAVA raudāšana tviterī, feisbukā, draugos un citur varētu mazināt šo cilvēku sāpi vai kādā veidā palīdzētu tikt galā ar radušos situāciju. Jūsu dziļdomīgie citāti un debilie teikumi izraisa sliktu dūšu un rada sajūtu, ka esiet liekuļi. Liekuļi, kas šādos gadījumos glābējus sauc par varoņiem, bet ikdienā viņus nodirš par darba pienākumu nepildīšanu. Gribētos, lai šie pašpasludinātie līdzjūtību eksperti izvelk galvu sev no dirsas un saprot, ka nevienam tas labumu nedos no jūsu ieraksta kādā portālā. Gribētos arī redzēt, kā kāds no pilngadīgajiem (domāju tos, kas ir 18-20 gadus veci,jo tiem soc. portāli ir kā ateja,dirš visu,kas prātā) paņemtu savā apgādībā kādu bērnu, kas palicis bez vecākiem un nav citu tuvinieku, kas varētu palīdzēt. Vai to varētu izdarīt? Nē, jo ir par maz drosmes un apņemšanās. Vienīgais, ko var darīt ir gudri dirst un neko vairāk.
Šis Mahimas gadījums nav pirmais tāda veida sociālais sprādziens. Kad nomira M.Freimanis, visi kļuva par Tumsas faniem. Nomira I.Ziedonis, pēkšņi visi kļuva par dzejas lietpratējiem, kaut gan pamatskolā un vidusskolā dirsa virsū šim pašam dzejniekam, kad vajadzēja iemācīties no galvas pāris viņa pantiņus. Šādi gadījumi ir piedrīgo pārziņā, sērot un skumt, bet jums ir jādara tas, kas jādara. Pasērojiet pie sevis, bet nedariet to sociālajos portālos, jo tā jus sevi padariet par pēdējiem idiotiem.
Zinu, ka par šo rakstīto nebūsiet īsti sajūsmā, taču ir jāzina robežas. Jāzina, kad vajag teikt ko un kad nevajag. Tā ir vidējā latvieša lielākā problēma. Tēlot līdzjūtību, kaut gan nemaz līdzi nejūt vai neko citu lietas labā nedara, kā tikai piedirš visiem acis un ausis. Vai tagad attieksme pret ātro palīdzību VUGD, policiju un NBS mainīsies pēc šī visa? Vai arī pēc mēneša viņus uzskatīs par varoņiem? Droši vien, bet tikai to piederīgie, kas cieta Maximā. Turpetim, citi lielie līdzi jutēji un varoņu godātāji jau pēc mēneša atkal tikai spēs uzdirst policijai, ka neko nevar izdarīt, ugunsdzēsējus, ka nevar pat šķūni nodzēst un ātros, ka nevar laikā atbraukt. Tāda nu tā mūsu sabiedrība ir. Meli un vieni vienīgi meli. Mēs dzīvojam neīstā sabiedrībā.
Tā kā padomājiet, pirms kaut ko rakstiet pie nākamās trģēdijas. Vai vispār ir kāds, kas to grib redzēt. Krāt retvītus uz mirušo rēķina nav smuki.
Ar līdzjūtībām, glābšanām un palīdzībām lai nodarbojas attiecīgās iestādes, nevis nepilngadīgie tviterī.
Raudāšana sociālajos tīklos pa lielam nekādu labumu tiešam arī nerada. Lai gan nosacīti tomēr dara - nu labi, es šeit nerunāju par tiem tekstiem, kas nāk no tīņiem ar galvenokārt iemeslu nopelnīt pēc iespējas vairāk "share" vai "like", bet gan teiksim par tādu lietu kā oficiālo dienestu līdzjūtību kopīgošanu - es tomēr teiktu, ka tuviniekiem tas ir kaut neliels atvieglojums, redzot, ka cilvēki ir ar viņiem.
AtbildētDzēstTaču tagad, lūdzu, padomā vai viņiem palīdzēs tevis raudāšana par raudošajiem tīņiem/jauniešiem sociālajos tīklos? Domāju, ka nē, drīzāk tā izraisīs riebumu.
Tu šeit runā par "gudru diršanu" - atvaino, bet tieši tu tu pats ar šo rakstu dari! Šis raksts ir dumjāks un noteikti krietni vien nekorektāks kā lielākā daļa to tevis nīsto līdzjūtības apliecinājumu soc-tīklos.
Šoreiz faktu, cik tev ļoti riebjas šādas sociālo tīklu aktivitātes darbības pilnīgi noteikti varēji paturēt pie sevis. Bet patiesībā tu mēģini panākt tieši to pašu, ko tevis aprakstītā auditorija - gudri dirst, tādējādi pievēršot savu uzmanību. Un kāda gan atšķirība - vai tas ir blogs vai Facebook?
Pilnīgi piekrītu.
DzēstAk izrādās tu vel vāc retweetus sociālajos tīklos ar šo pats.
AtbildētDzēstNu, piedod, bet pašam kauns tad vispār nav rakstīt šādu tekstu?
Jā, es varētu paņemt savā apgādībā kādu bērnu. Es gribētu, bet tagad to nevaru, jo man nav tādu līdzekļu, lai vēl kādu uzturētu. Es studēju, pagaidām man nav darba, nav ienākumu, nav pat atsevišķas dzīvesvietas. Kopmītnes diezin vai bērnam būtu labākais variants. Esmu gatava palīdzēt jebkurā citā veidā, kāds ir nepieciešams. Ja vajag bērnus pieskatīt, esmu gatava to darīt. Ja kādam vajag parunāt - esmu gatava uzklausīt. ...
AtbildētDzēstBrīdi, kad notiek tāda traģēdija, nesaprotu, kā cilvēki var sūdzēties par to, ka mēs sākam izrādīt savas jūtas un emocijas. Ne visi var būt notikumu vietā (to pat iesaka nedarīt), bet tici man - ļoti daudzi vēlas parādīt to, ka viņiem rūp. Sociālie tīkli ir tās "vietas", kur jaunieši ir ļoti bieži. Tad pat šeit mēs nedrīkstam izrādīt to, ko jūtam un domājam? Un, cik saprotu pēc šī ieraksta, arī Tu esi viens no tiem, kuriem patīk "nodirst" (atvainojos) un sūdzēties par it visu, ko dara citi utt. Tad jau Tu esi "pierastais" sociālo tīklu lietotājs, vienīgi pat šādā brīdi nespēj šajos soc.tīklos izrādīt lielāku līdzjūtību.
Jā, iespējams, nevienam no cietušajiem vai viņu tuviniekiem neko nedod tas, ka mēs (jaunieši) rakstām savas tūkstošās līdzjūtības ziņas twiterī vai facebookā, bet varbūt kāds (īpaši jau kāds cits mūsu vecuma cilvēciņš) saprot to, ka ir tūkstošiem cilvēki, viņa vecuma jauniešu, kuri viņu saprot (varbūt arī nesaprot), bet katrā ziņā jūt līdzi. Beidzot tiešām arī jaunieši neklusē, un pat atklāj savas jūtas par ko tādu, kas šķiet svarīgs visiem mums. Es personīgi netaisos būt miljonā pasaules iedzīvotāja, kurai ir nospļauties par to, kas šeit ir noticis. Jā, es traģiskajā notikumā iesaistītos cilvēkus nepazīstu, bet es jūtu līdzi viņiem, jo es dzīvoju Latvijā, esmu latviete.. Es dzīvoju valstī, kur šis traģiskais notikums ir noticis. Ja sociālie tīkli ir vienīgais veids, kā mums (pārsvarā jau jauniešiem) sadoties rokās, tad es to darīšu un aicināšu tā darīt arī citus!!
Un, un, es nekad ugunsdzēsējus vai citus cilvēkus neesmu saukusi citādāk kā par varoņiem. Jā, ir atsevišķi gadījumi, bet viss tas, kas ir redzēts un rakstīts medijos tagad... Iespējams, pēc šī kāds sapratīs, ka VAROŅI ir, tie ir ļoti daudzi no viņiem. Tiem, kas arī tagad vēl aizvien atrodas tur. Kāpēc es nedrīkstētu rakstīt to, ko es domāju? Kāpēc? Ja Tevi šis gadījums neuztrauc, ja Tev ir vienalga vai ja tev tas šķiet līdzīgs tam, kas notiek visu laiku, katru dienu, katru sekundi visā pasaulē, tad labi, latvieši, līdzcilvēki varbūt nav nekas īpašāks.. Jā, un man ir žēl katra pasaules cilvēka, kurš mirst, bet tautieši, latvieši, Latvijas iedzīvotāji, tas ir kaut kas konkrētāks par pasauli. Tas var skanēt muļķīgi, bet tā ir.
Runājot par M.Freimani, I.Ziedoni u.c. Tūkstošiem reižu ir izskanējis tas, ka mēs, cilvēki ļoti bieži nemaz nenovērtējam to, kas mums ir blakus. Ne jau visi pēkšņi kļuva par faniem, bet gan juta līdzi kādam "savējam", varbūt tikai tagad pamanīja to cilvēku, to mākslinieku, kuram iepriekš nebija pievērsis uzmanību. Tas nenozīmē, ka uzreiz cilvēks kļūst par fanu..
Par pēdējiem idiotiem laikam mēs sevi padarām tikai tāda cilvēka kā Tevis acīs. Kad Ziemassvētkos cilvēki sanāk kopā un visapkārt tikai skan runas par svētku laiku, tad kaut kā neviens īpaši nesūdzas..
Par šo gadījumu var izlasīt it visur, var skatīties ziņas TV ekrānā. Kādēļ Tu neadresē šo ziņu arī viņiem? Nekas tāds traks, par ko būtu tik ļoti jārunā taču nav noticis, ne? Tad lūgtum, aizraksti kādam preses pārstāvim, arī kādām augstākām amatpersonām. Nav taču ko medijos vietu tērēt.. Visur pasaulē taču mirst cilvēku, kas tad te ir tik sevišķs? Aizraksti un pēc tam šeit ieraksti atbildi, oki? + varbūt neesi pamanījis, tad medijiem ir diez gan liela nozīme. Viņi atstāj arī ne mazāko iespaidu uz jauniešiem, tā kā jā, raksti viņiem. Ko tad nu mēs. Mēs jau varam arī tāpat... Varam jau nejust līdzi un atkal meklēt to, kas ir tik slikts tajā, ka kāds to dara.
Šodienu es sēroju, es tiešām sēroju un raudu, jo man ir žēl to cilvēku, kas bija tur iesprostoti, zem tiem gruvušiem. Man žēl viņu draugu un tuvinieku. Es nezinu, kāpēc tā pārdzīvoju, bet tā vienkārši ir.. Tas noticis mūsu mazajā, it kā drošajā valstiņā, tas noticis Latvijā, tas noticis ar latviešiem.. un varēja notikt ar jebkuru no mums..
AtbildētDzēstArī tagad daudzi raksta, ka "ko tik ilgi? " u.tml. Bet daudzi nesaprot un negrib saprast to, kas glābšanas darbi šajā gadījumā jau nav tik vienkārši. Visu jau var darīt ātri, bet tur ir cilvēki apakšā. Tad kāda starpība, vai cilvēks aiziet no šīs dzīves tādēļ, ka steigā kaut kas vēl uzkritis virsū vai kaut kas būs vienkārši ne tā nocelts (kad atkal vainos glābējus), vai kāds mirs tādēļ, ka lēnām un uzmanīgi, mēģinot nocelt tās plāksnes, gruvešus, tiks izglābta kāda cita dzīvība... Tik tiešām, ne visi vēlas saprast to, ka ir atšķirība..
+ ne visiem var retwītot.. Man ir protection, tā kā manus tvītus var lasīt tikai sekotāji.. Es netaisīšu nekādu propagandu vai velns viņu zina ko, tikai lai iegūtu popularitāti. Es gribu izteikt savas domas, savas sajūtas, būt vienotai šajā brīdī ar tiem cilvēkiem, kuriem iet daudz, daudz grūtāk, un kuriem ir lielāks iemesls pārdzīvot. Lai arī viņi nevar redzēt, ko es rakstu, jebkurā gadījumā ceru, ka viņi to var sajust. Es nezinu, man jau šķiet, ka cilvēki vismaz mazdrusciņ vieglāk ir tad, ja viņš saprot, ka ir cilvēki (arī nepazīstami), kuri ir gatavi palīdzēt vai vismaz kuri jūt līdzi, nekā tad, ja cilvēki ir pilnīgi vienaldzīgi un pat vēl vairāk - naidīgi noskaņoti...
+ P.S. Paldies par šo tavu rakstu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka savu devu popularitātes Tu tagad iegūsi.. Nav jau tā, ka varēji beigt sekot šiem citādi domājošajiem cilvēkiem un dzīvot savā mierā un negatīvismā.
Un es tev ļoti ieteiktu pašam ievērot savu ieteikumu par to zināšanu, kad ko var rakstīt.
AtbildētDzēstčaļi, ne tagad...
AtbildētDzēstTev ir taisnība, un pašam pēdējais piliens bija "Twittera klusumbrīdis" (-WTF-)
Bet, ne tagad. Pietiek jau melnā, netaisi vēl melno.
Es nevienu twītu neesmu par traģēdiju ierakstījis Twitterī, jo neuzskatu to, par pienācīgu vietu, kur to teikt, bet pirmo reizi, savos 21. gados es sāku saprasst frāzes "Jūtu līdzi"esaību sevī. Es nezinu, agrāk uz to visu noska'titos vienaldzīgi, bet tagad.. Man tāda sajūta, ka visu dienu ir kā "morālas paģiras", un vienīgais, ko gribas darīt pie datora ir mūzika un ziņas.
Ko tad raksta visgudrais autors nemaz neatbild uz komentāriem?
AtbildētDzēstJeb vel joprojām paģiras pēc vakardienas aliņiem, kuri tika ieprikti pa naudu, kuru varēja noziedot?